Kompetences pilnveides programma speciālistiem, kuru darbs ir saistīts ar atbalsta vai pakalpojumu nodrošināšanu bērniem vai to ģimenēm

Tālākizglītības mācību centra pilsoniskai sabiedrībai (TMCPS) un Bērnu aizsardzības centra sadarbībā tiek īstenots projekts “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm”[1]. Projekta ietvaros īstenojam aktivitāti “Kompetences pilnveides programmas izstrāde un mācību organizēšana speciālistiem, kuru darbs ir saistīts ar atbalsta vai pakalpojumu nodrošināšanu bērniem vai to ģimenēm”. Aktivitātes mērķis ir sniegt speciālistiem, kuru darbs ir saistīts ar atbalsta vai pakalpojumu nodrošināšanu bērniem vai ģimenēm ar bērniem, t.sk. bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmu attīstības riskiem, iespēju attīstīt specifiskas prasmes un gūt praktiskas zināšanas, kā strādāt ar bērniem ar  uzvedības  vai atkarību problēmām vai to attīstības risku.

Aktivitātes īstenošanai  paredzēts:

• izpētīt projekta tiešās mērķa grupas speciālistu izglītības  vajadzības;
• izstrādāt kompetences pilnveides programmu;
• organizēt klātienes mācības tiešās mērķa grupas speciālistiem katrā no plānošanas reģioniem, tādējādi nodrošinot vismaz 100 speciālistu mācības.

Projekts ilgs līdz 2027. gada beigām.

Lai sasniegtu projektu mērķus un risinātu situācijas problemātiku, TMCPS projektā ir piesaistījis ekspertus, kuri jau īstenojuši vajadzību izpētes darbu.

Izglītības vajadzības: ko vēlās apgūt speciālisti?

Pirmkārt, izglītības vajadzību izpēte liecina, ka viņiem svarīgi spēt saprast bērna uzvedību, izvēlēties piemērotas reakcijas, uzturēt robežas un veidot vidi, kas mazina uzvedības problēmas un kurā ikviens jūtas piederīgs. Šī kompetence ir īpaši svarīga, jo visbiežākās grūtības saistītas tieši ar bērna motivēšanu, noteikumu ievērošanu un disciplīnas uzturēšanu. Savukārt riska atpazīšanas un agrīnās intervences kompetence ietver spēju savlaicīgi pamanīt vardarbības, paškaitējuma, atkarību, emocionālās noslēgšanās vai citu apdraudējumu pazīmes un atbilstoši reaģēt. Šī kompetence ir svarīga, jo aptaujas dati rāda, ka ne visās šajās situācijās speciālistu pārliecība ir pietiekama. Īpaši būtiska ir spēja agrīni atpazīt pazīmes, kas var liecināt par atkarību izraisošu vielu lietošanu, glabāšanu vai izplatīšanu, un nekavējoties iesaistīt atbilstošos atbalsta un drošības mehānismus.

Tāpat pēc speciālistu ieskata svarīgi pilnveidot komunikācijas un sadarbības kompetenci, kura ietver efektīvu saziņu ar bērniem, vecākiem, kolēģiem un citiem speciālistiem. Šī kompetence ir būtiska, jo sarežģītas situācijas nav risināmas izolēti, un aptaujas dati parāda, ka sadarbība ar vecākiem un starp speciālistiem ir pilnveidojama.  Aptaujātie speciālisti izcēluši nepieciešamību apgūt krīzes vadības un drošas rīcības kompetenci - spēju rīkoties situācijās, kurās pastāv bērna drošības, veselības vai emocionālās stabilitātes apdraudējums. Šī kompetence ir svarīga, jo daļai speciālistu joprojām trūkst pārliecības un strukturētu iemaņu darbā ar bērniem, kuriem ir paškaitējuma pazīmes, atkarību riski, vardarbības pazīmes vai agresivitāte. Lai speciālisti spētu saglabāt profesionālu mieru, apzināties savas robežas, regulēt spriedzi un novērst izdegšanu, nepieciešams apgūt emocionālās noturības un profesionālās pašregulācijas kompetenci. Šī kompetence ir nozīmīga, jo aptaujas rezultātos vairākkārt uzsvērta darba emocionālā intensitāte, izdegšanas risks un vajadzība pēc profesionāla līdzsvara saspringtos apstākļos. Bērni ir dažādi un ikviens no viņiem ir vērtīgs un pieņemams tāds, kāds ir. Speciālistu minētā iekļaujošas un diferencētas pieejas kompetence nozīmē spēju pielāgot darbu ar bērniem ar atšķirīgām vajadzībām, attīstības tempu, uzvedības problēmām un funkcionālajām īpatnībām. Šī kompetence ir īpaši svarīga, jo viena no aptaujas rezultātos izteikti akcentētajām grūtībām ir bērnu ar speciālām vajadzībām iekļaušana mācību grupas darbā.

Speciālistu darbs bieži norit sadarbībā ar citu iestāžu darbiniekiem, risinot problēmsituācijas bērnu labākajās interesēs. Starpinstitucionālās sadarbības kompetence, kura šajā darbā ir ļoti svarīga, nozīmē spēju orientēties atbalsta sistēmā, saprast institūciju lomas, dokumentēt situācijas un savlaicīgi iesaistīt nepieciešamos resursus. Šī kompetence ir būtiska, jo daļa problēmu vajadzību izpētē ir raksturotas kā sistēmiskas, un efektīva rīcība bieži ir iespējama tikai kopdarbībā ar citām iesaistītajām pusēm.

Sasniedzamie rezultāti  un plānotās izmaiņas pēc programmas ieviešanas

Programmas mērķis ir sniegt mērķa grupas speciālistiem iespēju attīstīt specifiskas prasmes un gūt praktiskas zināšanas, pilnveidot kompetences kā strādāt ar bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām vai to attīstības risku, kā arī saglabāt profesionālās robežas un profesionālu noturību.

Programmu īstenojot, esam plānojuši attīstīt speciālistos vienotu izpratni par bērna tiesībām, akcentējot bērna labākās intereses, bērna līdzdalību, bērna tiesības uz dzīvību un attīstību, kā arī diskriminācijas aizliegumu. Tāpat mums svarīgi veicināt speciālistos nestigmatizējošu izpratni par bērna problemātisko uzvedību, tās funkcijām, cēloņiem un attīstību, kā arī vides un traumatiskas pieredzes ietekmi uz bērna uzvedību un emocionālo stāvokli. Mums līdzvērtīgi svarīgi arī  attīstīt speciālistu prasmes atpazīt riska un aizsardzības faktorus, bērna emocionālo stāvokli un destabilizācijas pazīmes, agresiju, vardarbību, ņirgāšanos, paškaitējuma risku, kā arī atkarību izraisošu vielu lietošanas un izplatīšanas pazīmes. Plānojam, ka pēc programmas apguves būs uzlabotas speciālistu prasmes motivēt bērnu, veicināt viņa iesaisti un noteikumu ievērošanu, izmantot drošu komunikāciju, robežu noteikšanu, deeskalāciju un emocionālās stabilizēšanas paņēmienus, vadīt motivējošu sarunu par uzvedību, atkarību riskiem un profilaksi, kā arī veicināt un stiprināt pozitīvu uzvedību.

Programmas apguves laikā piedāvāsim speciālistiem iespēju apgūt krīzes situāciju vadības un drošas rīcības algoritmus gadījumos, kad bērna vai jaunieša veselība vai drošība ir apdraudēta, tostarp akūta apdraudējuma, aizdomu par vardarbību, agresijas, vielu lietošanas vai izplatīšanas un citu krīžu gadījumā. Tikpat svarīgi mums šķiet pilnveidot speciālistu prasmes profesionāli komunicēt ar vecākiem vai citiem bērna likumiskajiem pārstāvjiem sarežģītās situācijās un sadarboties ar kolēģiem, vadību, atbalsta personālu un atbildīgajām institūcijām, izmantojot starpinstitucionālās sadarbības un palīdzības tīkla resursus.

No prakses viedokļa, īpaši starpinstitucionālas sadarbības apstākļos, mums īpaši svarīgi šķiet veicināt speciālistu darbā iekļaujošu, bērna tiesību izpratnē balstītu praksi un diferencētu pieeju grupā, ievērojot ANO Bērnu tiesību konvencijā ietvertos bērna tiesību vispārējos principus — bērna labākās intereses, diskriminācijas aizliegumu, tiesības paust viedokli (līdzdalību) un tiesības uz dzīvību un attīstību — un nodrošinot pakalpojumus atbilstoši bērnu vajadzībām. Jau minēto patiešām grūto un atbildīgo darbu varēs veikt pašapzinīgi un droši profesionāļi. Tādēļ programmas apguves gaitā attīstīsim speciālistu profesionālo pašrefleksiju, emocionālo noturību un pašregulāciju, spēju uzturēt profesionālās robežas.  Programmas mācību noslēgumā katrs speciālists  izstrādās individuālu apgūto kompetenču pārneses plānu turpmākajam darbam.